Runājot bez jokiem, nav noliedzams, ka mūsu četrkājainie istabas biedri ir apvīti ar patiesu misticisma plīvuru.
Gandrīz ikviens kaķa saimnieks klusībā ir pārliecināts, ka viņa mīlulis saprot katru teikto vārdu un pamana pat vissīkākās garastāvokļa izmaiņas, vienkārši izvēlas par to klusēt vai nespēj atbildēt cilvēku valodā.
Šajā pārliecībā slēpjas liela daļa patiesības. Kaķu pasaule ir pilna ar neatklātiem noslēpumiem, kurus zinātne un cilvēka prāts vēl tikai mēģina atšifrēt. Viens no intriģējošākajiem jautājumiem ir – kāpēc sena gudrība un pat mūsdienu novērojumi iesaka izvairīties no ilgstoša, cieša acu kontakta ar kaķi? Lai to saprastu, mums ir jāaplūko šis fenomens gan no vēsturiski maģiskā, gan racionāli zinātniskā skatpunkta.
Kaķi kā maģijas un misticisma simboli
Šīs pūkainās un graciozās būtnes ir pavadījušas cilvēci tūkstošiem gadu garumā, kļūstot par neatņemamu mūsu kultūras daļu. Nav nekāds pārsteigums, ka senās civilizācijas kaķiem piešķīra dievišķas īpašības un apvija tos ar leģendām, kas spēcīgi ietekmē mūsu priekšstatus vēl šodien.
Senajā Ēģiptē kaķi netika uzskatīti vienkārši par mājdzīvniekiem – tie tika pielūgti kā svētas būtnes. Viņus cieši saistīja ar dievieti Basteti, kura personificēja auglību, mājas pavarda siltumu, sievišķo mīlestību un prieku. Mākslas darbos Bastete bieži tika attēlota kā sieviete ar kaķa galvu, simbolizējot šī dzīvnieka aizstāvniecisko dabu.
Tomēr Bastetes loma sniedzās tālāk par laicīgo dzīvi; viņa tika uzskatīta arī par sargu pie vārtiem uz viņsauli. Ēģiptieši svēti ticēja, ka kaķa acis ir kā logi uz citām dimensijām. Pastāvēja pat bīstams uzskats: ja cilvēks pārāk ilgi raudzīsies kaķa acīs, viņš var pazaudēt saikni ar realitāti, tikt ierauts citā pasaulē un palikt tur uz mūžīgiem laikiem.
Šo māņticīgo baiļu dēļ ierindas iedzīvotāji centās izvairīties no tieša skatiena kaķa zīlītēs, labāk izvēloties raudzīties nedaudz sāņus vai pāri dzīvnieka ausīm, lai neizaicinātu likteni.
Viduslaiku ēnas puse un ticējumi
Līdz ar viduslaiku atnākšanu Eiropā, kaķu statuss sabiedrībā krasi mainījās. Agrāko apbrīnu nomainīja kristīgās baznīcas ieviestās bailes un aizspriedumi. Kaķi, īpaši tie, kuriem bija ogļu melns kažoks, tika pasludināti par raganu sabiedrotajiem, dēmoniskiem pavadoņiem vai pat paša sātana iemiesojumiem uz zemes.
Zīmīgi, ka Austrumeiropas reģionos attieksme nebija tik radikāli naidīga. Šeit cilvēki vienmēr ir augstāk vērtējuši kaķu praktisko labumu un sabiedrību, tomēr mistiskās bailes pilnībā neizzuda. Viduslaiku eksorcisti un “ļauno garu apkarotāji” brīdināja: caur ilgstošu un neatlaidīgu skatienu kaķis varot “noagt” cilvēka dvēseli, nododot to tumsas spēku rīcībā.
Lai gan šādas teorijas mūsdienās šķiet absurdas un pretrunīgas, mēs joprojām jūtam to neparasto magnētismu, ko izstaro kaķa skatiens. Viņu acīs patiesi ir kaut kas tāds, kas liek mums uz mirkli sastingt – vai tas būtu dēmonisks spēks vai vienkārši dabas dots skaistums.
Ko par acu kontaktu saka mūsdienu zinātne?
Mūsdienu pasaulē mēs vairs nebaidāmies no raganu lamatām un labprāt vērojam savus mīluļus. Kaķu acis ar to variācijām no smaragda zaļā līdz dzintara dzeltenajam un debesu zilajam ir vizuāls meistardarbs. Dažkārt kaķis pats pienāk cieši klāt, apsēžas iepretim sejai un vērīgi mūs pēta. Tomēr, vai tas nozīmē, ka mums būtu jāatbild ar tikpat ciešu skatienu?
Zooloģijas un dzīvnieku psiholoģijas ekspertiem ir pavisam racionāls skaidrojums. No evolūcijas un izdzīvošanas viedokļa kaķis ir izteikts plēsējs. Dzīvnieku pasaulē nekustīgs, tiešs skatiens acīs visbiežāk tiek interpretēts kā tiešs apdraudējums vai agresīvs izaicinājums.
Kad divi kaķi satiekas uz robežas un nespēj vienoties par teritorijas sadali, tieši skatienu duelis ir pirmais solis pirms fiziska konflikta. Ja neviens no viņiem pirmais nenovēršas, cīņa ir neizbēgama. Šāds komunikācijas veids ir raksturīgs ne tikai kaķiem, bet arī lielākajai daļai citu plēsēju, tostarp suņiem.
Iespējamās reakcijas un pareiza komunikācija
Pat vismīļākais un mierīgākais mājas kaķis, sastopoties ar saimnieka “urbošo” skatienu, var sajust instinktīvu trauksmi. Šādā situācijā ir iespējami divi galvenie scenāriji:
Aizsardzības agresija: Dzīvnieks var pēkšņi kļūt aizkaitināts, sākt šņākt vai pat mēģināt ieskrāpēt, jo jūtas iedzīts stūrī.
Psiholoģisks diskomforts: Kaķis vienkārši novērsīsies, taču iekšēji jutīsies stresains un neizpratnē par to, kāpēc viņa mīļais cilvēks pēkšņi uzvedas kā ienaidnieks.
Lai izvairītos no šādām pārpratumiem, labākais veids, kā izteikt kaķim savu mīlestību caur acu kontaktu, ir tā saucamā “lēnā mirkšķināšana”. Lēnām aizverot un atverot acis, jūs sūtāt dzīvniekam signālu, ka esat mierīgs, uzticaties viņam un neplānojat uzbrukt. Kaķi šo žestu bieži dēvē par “kaķa skūpstu”.
Bez gardas maltītes un mīkstas guļvietas, kas vēl, jūsuprāt, ir nepieciešams laimīgai kaķa dzīvei? Kā reaģē jūsu pūkainie draugi, ja mēģināt ar viņiem sacensties skatienu divcīņā? Padalieties ar saviem interesantākajiem stāstiem komentāru sadaļā!
Kaķi savus daudzos talantus un īpatnības atklāj mums pakāpeniski, pa druskai vien. Mēs iemācāmies saprast viņu murrāšanas toņus un astes kustības, taču daudzi viņu uzvedības motīvi joprojām paliek kā neatminēta mīkla, ko sedz pūkaina ķepa. Iespējams, kaķi vienkārši vēlas saglabāt savu distanci un neļaut mums ielūkoties savā iekšējā pasaulē pārāk dziļi.
To var novērot arī ikdienā – brīdī, kad kaķis plāno kādu blēņu, piemēram, lēcienu uz aizliegtā plaukta, un pamana, ka jūs uz viņu skatāties, viņš acumirklī maina plānus. Viņš pēkšņi izliekas par visvienaldzīgāko būtni pasaulē, it kā lēciens nekad nebūtu bijis padomā, tādējādi kārtējo reizi pierādot, ka viņu daba ir neprognozējama un noslēpumaina.
